4 lielākās kļūdas komunikācijā ar bērniem

Daži vecāki dod priekšroku valdonīgām audzināšanas stratēģijām, kurās neatļauj bērnam daudz vaļas un apspiež neatkarīgā viedokļa veidošanos. Citi atkal krīt otrā galējībā un pārspīlē ar pārlieku lielu visatļautību, kas bērniem neveido izpratni par uzvedības robežām un emociju paškontroli. Pētījumi pierādījuši, ka abas šīs galējības traucē bērnam regulēt savas emocijas un veidot veselīgas attiecības turpmākajā dzīvē.

Ideālā gadījumā audzināšanai būtu jābūt taisnīgai, pietiekami elastīgai, cieņpilnai, ar uzsvaru uz mācīšanu, nevis pakļaušanu jau gataviem uzskatiem. Veselīgais līdzsvars, uz kuru jātiecas būtu: sadzirdēt un respektēt otra sajūtas, ļaujot izvēles brīvību, bet saglabājot skaidras un taisnīgas robežas, lai atšķirtu nepieņemamu uzvedību no vēlamas.

Šajā rakstā apskatīsim, kā izvairīties no neefektīviem komunikācijas veidiem, kuri noved pie nesaskaņām, cīņas par varu un potenciāliem mazvērtības kompleksiem.

Kad vecāki nespēj un nespēj beigt savu runu, bērni vienā brīdī vienkārši viņos vairs neklausās. Pētījumos atklāts, ka cilvēka smadzenes īstermiņā spēj vienlaikus pievērst uzmanību tikai 4 informācijas vienībām jeb idejām. Tas pielīdzināms 30 sekundēm vai diviem sarunvalodas teikumiem.

Neefektīvas komunikācijas piemērs
“Nezinu, ko lai šomēnes darām attiecībā uz taviem pulciņiem... Ko izvēlēties – baletu vai futbolu. Tu zini, tu droši vien netiksi ar abiem galā, jo futbols ir otrdienās, trešdienās un ceturtdienās pulksten 4, bet tad tev vēl būs jāpaspēj savākties un pārģērbties uz baletu... Tā kā diez vai pietiks laika, ja vien nesagatavosi drēbes baleta treniņam jau pirmdienas vakarā, kas nozīmē, ka tās jāmazgā svētdien...”

Tādā ziņojumā ir tik daudz ideju, ka bērns vienkārši apjuks un pārtrauks klausīties. Turklāt šai piemērā ir kopumā negatīva noskaņa, trauksmains tonis, kas var likt bērnam reaģēt ar šaubām un satraukumu. Nav taču nekādas vajadzības bērnam to visu stāstīt vienā piegājienā! Sakārto domas vispirms savā galvā un tad paskaidro visu informāciju, sadalītu pa soļiem. Un ļauj bērnam izteikt viņa viedokli pirms sāc uzskaitīt visus iespējamos sarežģījumus.

Efektīvas komunikācijas piemērs
“Ja vēlies gan baleta, gan futbola nodarbības šogad, tev būs jāpaspēj no viena uzreiz uz nākošo, jo reizēm abas nodarbības būs vienā dienā. Padomāsim, vai varam to paveikt tā, lai būtu ērti gan tev, gan man.”
Šajā piemērā ziņojums ietilpināts pāris teikumos, kas ļauj bērnam daudz vieglāk uztvert informāciju. Te tiek arī skaidri noteikts mērķis (kā organizēt, lai abiem būtu izdevīgi) un nākošie veicamie soļi (kopīgi apdomāt situāciju). Turklāt vecāks arī dod ziņu, ka ir gatavs sadarboties, ņemot vērā bērna vēlmes un savas iespējas.



Visi vecāki lieliski zina, ko nozīmē steidzīgie darba dienu rīti, kad visai ģimenei laikā jāpaspēj iziet no mājām, paralēli vēl pārliecinoties, vai bērniem ir skolai nepieciešamās lietas, pusdienas, mājasdarbi un vai paši nav neko aizmirsuši. Bērns, kurš šajā jezgā šķiet distancējies, lēnīgs vai sevī iegrimis, ir lielākais izaicinājums steidzīgajiem vecākiem. Daudzi vecāki šajā situācijā jūtas bezspēcīgi un cenšas saglabāt kontroli, bērnu bikstot vai izsakot kritiskus komentārus. Bet problēma ir tāda, ka šādi bērns tiek trenēts vecāku teikto ignorēt, jo viņš zina, ka atgādinājumi par darāmām lietām atkārtosies vēl neskaitāmas reizes – nav jēgas tajos īsti klausīties. Jaunākiem bērniem norādījumi un atbalsts noteikti nepieciešams, bet bērniem pieaugot, efektīvāk ir ļaut arvien vairāk atbildības uzņemties pašiem.

Neefektīvas komunikācijas piemērs (sarunā ar 10 gadus vecu bērnu)
“Es tevi modinu stundu agrāk, jo tu nekad neesi gatavs laikā. Tev vajag saģērbties tūlīt pat. Kur ir mājasdarbs, kuru man jāparaksta?”

Pēc 10 minūtēm
“Es taču tev teicu, lai apģērbies, bet tu joprojām kūko! Mēs visi tevis dēļ nokavēsim! Fiksi izmazgā zobus un uzvelc drēbes!”
Vēl 10 minūtes vēlāk.
“Kur ir tavs mājasdarbs? Es tev prasīju vai neprasīju atnest viņu parakstīt? Un tu joprojām neesi līdz galam apģērbies! Mēs jau kavējam.”

Un tā bez gala. Šajā piemērā vecāks uzņemas pārāk daudz atbildības un bērnam netiešā veidā komunicē, ka neuzticas viņa spējai pašam ar visu tikt galā. Šāda komunikācija un audzināšanas stils var padarīt bērnus nepārliecinātus par sevi, viņi pārlieku paļausies uz vecākiem. Arī tonis šeit ir negatīvs, kas visticamāk raisīs pretošanos no bērna puses vai pat pasīvi agresīvu uzvedību.

Efektīvas komunikācijas piemērs
“Pēc 45 minūtēm mums jāiziet no mājām. Ja tu kaut ko aizmirsīsi, tev pašam būs tas jāpaskaidro skolotājam.”
Šādas lakoniskas instrukcijas skaidri norāda, kas no bērna tiek sagaidīts, paskaidrojot arī sekas, ja tās netiks izpildītas. Nav nekāda nosodījuma, liekas trauksmes un mēģinājumi kontrolēt ik soli. Vecāks ļauj bērnam iemācīties, ka visām viņa darbībām ir noteiktas sekas.

Viena no ievērojamākām mācībām, ko vecāki apgūst – maziem bērniem nav no dabas dota empātijas spēja un izpratne par otra vajadzībām. Bērni šīs prasmes attīsta pakāpeniski, izjūtot vecāku empātiju pret sevi. Tāpēc cerības, ka mazs bērns spēs iejusties tavā ādā un redzēt lietas no vecāku skatu punkta, visticamāk tiks pieviltas. Taču tas nenozīmē, ka bērns ir slikts vai neiejūtīgs. Viņš vienkārši ir bērns – priecājoties par mirkli un testējot robežas, tādējādi noskaidrojot, kas ir un kas nav atļauts. Liela daļa vecāku ir stresa kamoli, kuri cenšas paspēt izdarīt vairākas lietas reizē, aizmirstot pienācīgi parūpēties paši par sevi. Tas var novest pie neapmierinātības brīžos, kad bērni atsakās sadarboties. Šajā gadījumā svarīgi uz brīdi atkāpties, nomierināties un atgūt iekšējo līdzsvaru, veicot dziļās elpošanas vingrinājumus vai nomierinošu iekšējo monologu, pirms ļaut emocijām gūt virsroku. Neļauj negatīvām emocijām ielauzties komunikācijā ar bērnu!

Neefektīvas komunikācijas piemērs
“Es tev jau neskaitāmas reizes teicu savākt savas mantas, bet viss mētājas turpat! Viss kur pagadās, pa visu istabu. Vai tev ir vienalga? Tu nesaproti, ka es visu dienu esmu nostrādājusies, rūpējoties par visu un visiem, un tagad man te jālēkšo pāri tavām mantām vai jātērē vēl laiks, lai tās savāktu. Kas ar tevi nav kārtībā, ka tu domā tikai par sevi?”
Šāda saruna rada daudz negatīvas enerģijas. Lai gan var saprast vecāka frustrāciju, šāda komunikācija ir vainas meklēšana un necieņas izrādīšana. Sakot bērnam, ka tas “domā tikai par sevi” vai norādot, ka kaut kas ar viņu nav kārtībā, var būt traumējoši. Bērni šādas negatīvas definīcijas internalizē un veido priekšstatu par sevi, sākot sevi uzskatīt par tādu, kā vecāks viņu nodēvējis. Kaunināšana var radīt negatīvas domāšanas shēmas (paternus) bērna smadzenēs. Risinājums būtu birku “nepareizs” piešķirt uzvedībai, bet bērnam apliecināt, ka viņš tiek mīlēts.

Efektīvas komunikācijas piemērs
“Skatos, ka neesi savācis mantas un tas mani apbēdina. Man ir svarīga kārtība mājās, lai varam visi justies ērti. Visām mantām, kuras ir izmētātas, šonakt būs jāiet gulēt garāžā. Tu tās varēsi dabūt, ja rīt kārtīgi savāksi pārējās savas mantas.”
Šādā veidā skaidri tiek komunicētas vecāka sajūtas un vajadzības bez liekas dusmošanās un vainošanas. Tiek skaidri norādītās sekas un dota iespēja bērnam mēģināt rīt laboties. Netiek izmantota negatīva motivācija vai negatīva bērna raksturošana.

Mēs visi gribētu saviem bērniem iemācīt cienīt citus cilvēkus. Labākais veids, kā to izdarīt - ar cieņpilnu un iejūtīgu uzvedību mūsu attiecībās. Tas palīdz bērnam saprast cieņas un empātijas vērtību un māca tiem efektīvas komunikācijas prasmes. Bieži vien tieši aktīva klausīšanās ir grūtākais, jo bērni bērni mēdz vecākus pārtraukt, bet pieaugušo prātos tiek risinātas simts citas svarīgas lietas. Pēdējā gadījumā ir pieļaujams bērnam pateikt, ka patreiz esi aizņemts, bet pēc 10 minūtēm parunāsiet. Labāk ir skaidri noteikt laiku sarunai, nekā klausīties pa pusei vai aizkaitināti. Tikai jāatceras, ka bērniem mēdz būt grūti gaidīt ilgu laiku uz potenciālo sarunu.

Neefektīvas komunikācijas piemērs
Vecāka reakcija, kad bērns saka, ka futbola treniņā iemetis vārtus:
(nepaceļot skatu) “Tas ir jauki, saulīt. Tagad ej un paspēlējies ar māsu... (murminot pie sevis) Kādā temperatūrā man tā vista bija jācep?”

Efektīva klausīšanās ietver neverbālos signālos – acu kontaktu, dzirdētā apliecināšanu ar grimasēm un toni, un atbilstošiem vārdiem. Šajā gadījumā vecāks bērnam apliecina tikai to, ka nevajag viņu traucēt un lietas, kuras svarīgas bērnam, nav gana svarīgas vecākam. Tas var likt bērnam domāt, ka viņš nav gana labs un radīt vientulības sajūtu.

Efektīvas komunikācijas piemērs
“Tu iemeti vārtus! Lieliski! Es redzu, ka esi tiešām lepns ar to, kā spēlēji. Gribu dzirdēt visos sīkumos, kā tev šodien gāja.”
Šajā gadījumā vecāks izrāda interesi un entuziasmu, aicinot bērnu detaļās pastāstīt un aprakstīt notikušo. Vecāks pievienojas bērna neverbālajiem signāliem un atspoguļo bērna sajūtas, ļaujot viņam labāk izprast savas emocijas. Tāda veida atbilde liek bērnam justies svarīgam un uzmanības un rūpju cienīgam. Turklāt šāda komunikācija veido bērna smadzenēs nervu signālu ceļus, kas veicina izpratni par savām emocijām.

***
Būt par vecāku ir grūts darbs un neviens neiztiek bez kļūdām audzināšanas pienākumos. Komunikācija ar bērnu prasa daudz laika un enerģijas. Mums, pieaugušajiem, jāspēj atpazīt savas emocijas un automātiskās reakcijas, un jāspēj to visu kontrolēt, lai reaģētu apzināti un efektīvi. Seku izjušana māca bērniem uzvedības robežas, bet klausīšanās un autonomijas ļaušana – cieņu. Noteikti velti laiku sev, lai tev pietiktu enerģijas bērniem. Tas var nozīmēt savu prioritāšu pārskatīšanu un atbrīvošanos no liekā. Bet tas ir tā vērts, jo bērni, kuriem ir cieņpilni, ieinteresēti, konsekventi vecāki, iemācās savas emocijas regulēt daudz efektīvāk, ir labākās domās par sevi un noteikti spēs veidot dziļākas un noturīgākas attiecības nākotnē kā pieaugušie.

Avots: psychologytoday.com

Nav komentāru

Komentēt