4 lielākās kļūdas komunikācijā ar bērniem
29. novembris, 2018 pl. 15:11,
Nav komentāru
Būt
par vecāku ir viens no lielākajiem dzīves izaicinājumiem, par kuru
katram būs savs viedoklis. Apkārt ceļo neskaitāmas atziņas skaistu bilžu
citātu veidā, dažādi no paaudzes paaudzē nodoti stereotipiski uzskati
un tas viss it nemaz neatvieglo būšanu labam tētim vai mammai, tieši
otrādi – tikai noved pie neefektīvas komunikācijas un varas cīņām vecāku
un bērnu starpā.
Daži
vecāki dod priekšroku valdonīgām audzināšanas stratēģijām, kurās
neatļauj bērnam daudz vaļas un apspiež neatkarīgā viedokļa veidošanos.
Citi atkal krīt otrā galējībā un pārspīlē ar pārlieku lielu
visatļautību, kas bērniem neveido izpratni par uzvedības robežām un
emociju paškontroli. Pētījumi pierādījuši, ka abas šīs galējības traucē
bērnam regulēt savas emocijas un veidot veselīgas attiecības
turpmākajā dzīvē.
Ideālā
gadījumā audzināšanai būtu jābūt taisnīgai, pietiekami elastīgai,
cieņpilnai, ar uzsvaru uz mācīšanu, nevis pakļaušanu jau gataviem
uzskatiem. Veselīgais līdzsvars, uz kuru jātiecas
būtu: sadzirdēt un respektēt otra sajūtas, ļaujot izvēles brīvību, bet
saglabājot skaidras un taisnīgas robežas, lai atšķirtu nepieņemamu
uzvedību no vēlamas.
Šajā rakstā apskatīsim, kā izvairīties no neefektīviem komunikācijas
veidiem, kuri noved pie nesaskaņām, cīņas par varu un potenciāliem
mazvērtības kompleksiem.
Kad
vecāki nespēj un nespēj beigt savu runu, bērni vienā brīdī vienkārši
viņos vairs neklausās. Pētījumos atklāts, ka cilvēka smadzenes īstermiņā
spēj vienlaikus pievērst uzmanību tikai 4 informācijas vienībām jeb
idejām. Tas pielīdzināms 30 sekundēm vai diviem sarunvalodas teikumiem. Neefektīvas komunikācijas piemērs
“Nezinu, ko lai šomēnes darām attiecībā uz taviem pulciņiem... Ko izvēlēties – baletu vai futbolu. Tu zini, tu droši vien netiksi ar abiem galā, jo futbols ir otrdienās, trešdienās un ceturtdienās pulksten 4, bet tad tev vēl būs jāpaspēj savākties un pārģērbties uz baletu... Tā kā diez vai pietiks laika, ja vien nesagatavosi drēbes baleta treniņam jau pirmdienas vakarā, kas nozīmē, ka tās jāmazgā svētdien...”
Tādā ziņojumā ir tik daudz ideju, ka bērns vienkārši apjuks un pārtrauks klausīties. Turklāt šai piemērā ir kopumā negatīva noskaņa, trauksmains tonis, kas var likt bērnam reaģēt ar šaubām un satraukumu. Nav taču nekādas vajadzības bērnam to visu stāstīt vienā piegājienā! Sakārto domas vispirms savā galvā un tad paskaidro visu informāciju, sadalītu pa soļiem. Un ļauj bērnam izteikt viņa viedokli pirms sāc uzskaitīt visus iespējamos sarežģījumus.
Efektīvas komunikācijas piemērs
“Ja vēlies gan baleta, gan futbola nodarbības šogad, tev būs jāpaspēj no viena uzreiz uz nākošo, jo reizēm abas nodarbības būs vienā dienā. Padomāsim, vai varam to paveikt tā, lai būtu ērti gan tev, gan man.”
Šajā piemērā ziņojums ietilpināts pāris teikumos, kas ļauj bērnam daudz vieglāk uztvert informāciju. Te tiek arī skaidri noteikts mērķis (kā organizēt, lai abiem būtu izdevīgi) un nākošie veicamie soļi (kopīgi apdomāt situāciju). Turklāt vecāks arī dod ziņu, ka ir gatavs sadarboties, ņemot vērā bērna vēlmes un savas iespējas.
Visi vecāki lieliski zina, ko nozīmē steidzīgie darba dienu rīti, kad
visai ģimenei laikā jāpaspēj iziet no mājām, paralēli vēl
pārliecinoties, vai bērniem ir skolai nepieciešamās lietas, pusdienas,
mājasdarbi un vai paši nav neko aizmirsuši. Bērns, kurš šajā jezgā šķiet
distancējies, lēnīgs vai sevī iegrimis, ir lielākais izaicinājums steidzīgajiem vecākiem.
Daudzi vecāki šajā situācijā jūtas bezspēcīgi un cenšas saglabāt
kontroli, bērnu bikstot vai izsakot kritiskus komentārus. Bet problēma
ir tāda, ka šādi bērns tiek trenēts vecāku teikto ignorēt, jo
viņš zina, ka atgādinājumi par darāmām lietām atkārtosies vēl
neskaitāmas reizes – nav jēgas tajos īsti klausīties. Jaunākiem bērniem
norādījumi un atbalsts noteikti nepieciešams, bet bērniem pieaugot,
efektīvāk ir ļaut arvien vairāk atbildības uzņemties pašiem.Neefektīvas komunikācijas piemērs (sarunā ar 10 gadus vecu bērnu)
“Es tevi modinu stundu agrāk, jo tu nekad neesi gatavs laikā. Tev vajag saģērbties tūlīt pat. Kur ir mājasdarbs, kuru man jāparaksta?”
“Es taču tev teicu, lai apģērbies, bet tu joprojām kūko! Mēs visi tevis dēļ nokavēsim! Fiksi izmazgā zobus un uzvelc drēbes!”
Vēl 10 minūtes vēlāk.
“Kur ir tavs mājasdarbs? Es tev prasīju vai neprasīju atnest viņu parakstīt? Un tu joprojām neesi līdz galam apģērbies! Mēs jau kavējam.”
Un tā bez gala. Šajā piemērā vecāks uzņemas pārāk daudz atbildības un bērnam netiešā veidā komunicē, ka neuzticas viņa spējai pašam ar visu tikt galā. Šāda komunikācija un audzināšanas stils var padarīt bērnus nepārliecinātus par sevi, viņi pārlieku paļausies uz vecākiem. Arī tonis šeit ir negatīvs, kas visticamāk raisīs pretošanos no bērna puses vai pat pasīvi agresīvu uzvedību.
Efektīvas komunikācijas piemērs
“Pēc 45 minūtēm mums jāiziet no mājām. Ja tu kaut ko aizmirsīsi, tev pašam būs tas jāpaskaidro skolotājam.”
Šādas lakoniskas instrukcijas skaidri norāda, kas no bērna tiek sagaidīts, paskaidrojot arī sekas, ja tās netiks izpildītas. Nav nekāda nosodījuma, liekas trauksmes un mēģinājumi kontrolēt ik soli. Vecāks ļauj bērnam iemācīties, ka visām viņa darbībām ir noteiktas sekas.
Viena
no ievērojamākām mācībām, ko vecāki apgūst – maziem bērniem nav no
dabas dota empātijas spēja un izpratne par otra vajadzībām. Bērni šīs
prasmes attīsta pakāpeniski, izjūtot vecāku empātiju pret sevi. Tāpēc
cerības, ka mazs bērns spēs iejusties tavā ādā un redzēt lietas no
vecāku skatu punkta, visticamāk tiks pieviltas. Taču tas nenozīmē, ka
bērns ir slikts vai neiejūtīgs. Viņš vienkārši ir bērns – priecājoties
par mirkli un testējot robežas, tādējādi noskaidrojot, kas ir un kas nav
atļauts. Liela daļa vecāku ir stresa kamoli, kuri cenšas paspēt izdarīt
vairākas lietas reizē, aizmirstot pienācīgi parūpēties paši par sevi.
Tas var novest pie neapmierinātības brīžos, kad bērni atsakās
sadarboties. Šajā gadījumā svarīgi uz brīdi atkāpties, nomierināties un
atgūt iekšējo līdzsvaru, veicot dziļās elpošanas vingrinājumus vai
nomierinošu iekšējo monologu, pirms ļaut emocijām gūt virsroku. Neļauj
negatīvām emocijām ielauzties komunikācijā ar bērnu!Neefektīvas komunikācijas piemērs
“Es tev jau neskaitāmas reizes teicu savākt savas mantas, bet viss mētājas turpat! Viss kur pagadās, pa visu istabu. Vai tev ir vienalga? Tu nesaproti, ka es visu dienu esmu nostrādājusies, rūpējoties par visu un visiem, un tagad man te jālēkšo pāri tavām mantām vai jātērē vēl laiks, lai tās savāktu. Kas ar tevi nav kārtībā, ka tu domā tikai par sevi?”
Šāda saruna rada daudz negatīvas enerģijas. Lai gan var saprast vecāka frustrāciju, šāda komunikācija ir vainas meklēšana un necieņas izrādīšana. Sakot bērnam, ka tas “domā tikai par sevi” vai norādot, ka kaut kas ar viņu nav kārtībā, var būt traumējoši. Bērni šādas negatīvas definīcijas internalizē un veido priekšstatu par sevi, sākot sevi uzskatīt par tādu, kā vecāks viņu nodēvējis. Kaunināšana var radīt negatīvas domāšanas shēmas (paternus) bērna smadzenēs. Risinājums būtu birku “nepareizs” piešķirt uzvedībai, bet bērnam apliecināt, ka viņš tiek mīlēts.
Efektīvas komunikācijas piemērs
“Skatos, ka neesi savācis mantas un tas mani apbēdina. Man ir svarīga kārtība mājās, lai varam visi justies ērti. Visām mantām, kuras ir izmētātas, šonakt būs jāiet gulēt garāžā. Tu tās varēsi dabūt, ja rīt kārtīgi savāksi pārējās savas mantas.”
Šādā veidā skaidri tiek komunicētas vecāka sajūtas un vajadzības bez liekas dusmošanās un vainošanas. Tiek skaidri norādītās sekas un dota iespēja bērnam mēģināt rīt laboties. Netiek izmantota negatīva motivācija vai negatīva bērna raksturošana.
Mēs visi gribētu saviem bērniem iemācīt cienīt citus cilvēkus. Labākais veids, kā to izdarīt - ar cieņpilnu un iejūtīgu uzvedību mūsu attiecībās.
Tas palīdz bērnam saprast cieņas un empātijas vērtību un māca tiem
efektīvas komunikācijas prasmes. Bieži vien tieši aktīva klausīšanās ir
grūtākais, jo bērni bērni mēdz vecākus pārtraukt, bet pieaugušo prātos
tiek risinātas simts citas svarīgas lietas. Pēdējā gadījumā ir
pieļaujams bērnam pateikt, ka patreiz esi aizņemts, bet pēc 10 minūtēm
parunāsiet. Labāk ir skaidri noteikt laiku sarunai, nekā klausīties pa
pusei vai aizkaitināti. Tikai jāatceras, ka bērniem mēdz būt grūti
gaidīt ilgu laiku uz potenciālo sarunu.Neefektīvas komunikācijas piemērs
Vecāka reakcija, kad bērns saka, ka futbola treniņā iemetis vārtus:
(nepaceļot skatu) “Tas ir jauki, saulīt. Tagad ej un paspēlējies ar māsu... (murminot pie sevis) Kādā temperatūrā man tā vista bija jācep?”
Efektīva klausīšanās ietver neverbālos signālos – acu kontaktu, dzirdētā apliecināšanu ar grimasēm un toni, un atbilstošiem vārdiem. Šajā gadījumā vecāks bērnam apliecina tikai to, ka nevajag viņu traucēt un lietas, kuras svarīgas bērnam, nav gana svarīgas vecākam. Tas var likt bērnam domāt, ka viņš nav gana labs un radīt vientulības sajūtu.
Efektīvas komunikācijas piemērs
“Tu iemeti vārtus! Lieliski! Es redzu, ka esi tiešām lepns ar to, kā spēlēji. Gribu dzirdēt visos sīkumos, kā tev šodien gāja.”
Šajā gadījumā vecāks izrāda interesi un entuziasmu, aicinot bērnu detaļās pastāstīt un aprakstīt notikušo. Vecāks pievienojas bērna neverbālajiem signāliem un atspoguļo bērna sajūtas, ļaujot viņam labāk izprast savas emocijas. Tāda veida atbilde liek bērnam justies svarīgam un uzmanības un rūpju cienīgam. Turklāt šāda komunikācija veido bērna smadzenēs nervu signālu ceļus, kas veicina izpratni par savām emocijām.
***
Būt par vecāku ir grūts darbs un neviens neiztiek bez kļūdām audzināšanas pienākumos. Komunikācija ar bērnu prasa daudz laika un enerģijas. Mums, pieaugušajiem, jāspēj atpazīt savas emocijas un automātiskās reakcijas, un jāspēj to visu kontrolēt, lai reaģētu apzināti un efektīvi. Seku izjušana māca bērniem uzvedības robežas, bet klausīšanās un autonomijas ļaušana – cieņu. Noteikti velti laiku sev, lai tev pietiktu enerģijas bērniem. Tas var nozīmēt savu prioritāšu pārskatīšanu un atbrīvošanos no liekā. Bet tas ir tā vērts, jo bērni, kuriem ir cieņpilni, ieinteresēti, konsekventi vecāki, iemācās savas emocijas regulēt daudz efektīvāk, ir labākās domās par sevi un noteikti spēs veidot dziļākas un noturīgākas attiecības nākotnē kā pieaugušie.
Avots: psychologytoday.com