🦋 Trīs mēneši, bet sajūtu ziņā, kā gads.

Trīs mēneši ļoti dziļa un intensīva darba. Pamatā – darba ar sevi.

Piesakoties mācībām, ko šodien jau varu saukt par koučinga maģistratūru, es pat neizlasīju programmu. Tik ļoti uzticējos savai Skolotājai un tam dziļumam, ko viņa vienmēr dod.

Man nebija ne jausmas, cik daudz būs jāmācās. 4 stundas lekcijas + 8–10 stundas nedēļā bija jāiegulda individuāli. Kā to iespējams paveikt? Pamatīgi trenēt fokusu, atteikties no visa liekā un katru soli izvērtēt: Vai man to vajag?
Esmu ļoti pateicīga savai ģimenei, kas man deva telpu. Darbi neapstājas, klienti gaida, nauda arī jāturpina pelnīt.

Kāda bija cena šīm pārmaiņām? Daži “aizauguši” stūri mājās. Dārza sezona – pavisam citāda. Vasarnīcas rekonstrukcija – apstājusies. Mazāk laika ģimenei. Draugi – šķiet, jau aizmirsuši, kā es izskatos. Nenosvinēta pusapaļā dzimšanas diena. Ēdiens uz šķīvja – diezgan vienveidīgs. Grāmatas noputējušas.

Lai šajā laikā “izdzīvotu” un nesabruktu - man bija savs atbalsta mehānisms. Obligāts miegs. Rīta burkānu salāti imunitātei. Regulāri vitamīni. Sāls vannas. Vingrošana. Ziemas peldes. Mazāk trokšņa – neklausījos podkāstus. Rīta meditācijas ārā jau martā. 7 dažādi koncerti, dejas un pasākumi, kurus apzināti izvēlējos, lai uzlādētos.

Kad uzsāku šo kursu, man bija jāpabeidz vēl divas citas mācības. Paralēli turpināju apgūt koučinga kompetences un studēju neirobioloģiju – tas viss lieliski saslēdzās. Maijā vēl Kosmoloģijas koučiem, jo man ir svarīgs dziļums. Un neiroplasticitātes treniņš – kā “saldais ēdiens” neirobioloģijā, lai padarītu darbu ar klientiem vēl dziļāku.

Un vēl – nejauši, bet ļoti simboliski – tieši šajā laikā uzsāku darbu ar diviem koučiem (es kā klients). Kursa ietvaros arī bija jāstrādā ar kouču.

Rezultāts? Tūkstošiem minūšu, ko veltīju mācībām. Darbs ar sevi kā klientu. Liela personīgā izaugsme un – jā – arī finansiāls ieguldījums. Tik intensīvi manā dzīvē vēl nav bijis nekad.

Vai es gribētu kaut ko mainīt? Nē. Vai gribējās pa vidu pārtraukt. Nē. Bet atgriezt sevi atpakaļ pie svarīgā – to gan vajadzēja ik pa laikam darīt.

Foto Silvija Danelsone

#koučings #mansceļš #esesmu

Nav komentāru

Komentēt