KavÄjÄs vilciens, es pa ceļam rakstÄ«ju: āÄ»oti atvainojos, 10 minÅ«tes kavÄÅ”u,ā un skrÄju.
SkrÄju tÄ, ka vispÄr neredzÄju neko apkÄrt. VienÄ«gais mÄrÄ·is ā kavÄt mazÄk.
AtpakaļceļŔ jau bija cits. Es gÄju mierÄ«gÄk un pamanÄ«ju, cik ļoti ir mainÄ«jusies vieta, pa kuru sen nebiju staigÄjusi. Cik daudz cilvÄku ir apkÄrt! KÄ es viÅus iepriekÅ” nemaz nebiju pamanÄ«jusi?
Un tas lika man aizdomÄties arÄ« plaÅ”Äk ā par dzÄ«vi. Kad mÄs skrienam, steidzamies, darÄm, vai mÄs tieÅ”Äm pamanÄm, kas notiek mums apkÄrt? Vai mÄs vispÄr pamanÄm paÅ”i savu dzÄ«vi?
āØ
Nesen sarunÄ viena meitene dalÄ«jÄs, kÄ atklÄjusi sevÄ« klusumu kÄ spÄka instrumentu. ArÄ« priekÅ” manis klusums ir vieta, kur atgriežas enerÄ£ija.
Laiks, kad tiek iztÄ«rÄ«ti plaukti, noslaucÄ«ti iekÅ”Äjie putekļi, saŔķirotas domas kÄ grÄmatas, un rodas vieta un enerÄ£ija jaunajam. Varu ieraudzÄ«t savu dzÄ«vi, ko es tajÄ vÄlos. Kas man vajadzÄ«gs, lai tajÄ bÅ«tu prieks, bauda un gandarÄ«jums.
Padalies ar mani ā kÄda atziÅa Tev atnÄca, izlasot manas pÄrdomas?